Amerikāņu autobūve II Pasaules kara laikā (2. daļa)

Raksta 1. daļu lasiet šeit.

ASV armijas štāba auto - 1941. gada Buick

1942. gada februāra sākumā amerikāņu autoražotāji visā valstī pārtrauca izgatavot civilos automobiļus un slēdza ražotnes, lai tās pielāgotu kara tehnikas ražošanas vajadzībām. Jāatzīmē gan, ka kravas automobiļus civilām vajadzībām pārtrauca ražot tikai marta sākumā, pamatojoties uz tautsaimniecisku nepieciešamību. Jau 1941. gadā, paralēli civilajai autobūvei, tika būvēti automobiļi armijas vajadzībām – vieglie dienesta vajadzībām (staff cars), smagie kravas automobiļi, kā arī specializētie militārie automobiļi, piemēram, leģendārais Jeep.

1941. gada Plymouth P11 ASV armijas dienesta auto

1942. gada decembrī ASV tika ieviesta degvielas normēšana. Turpmāk katram auto īpašniekam pienācās 3 galoni (aptuveni 11,3 litri) degvielas nedēļā. Papildus tika ieviesta arī gumijas riepu un rezerves daļu normēšana. Autobraukšana turpmākajos gados nebija pārāk liela izklaide. 1944. gadā degvielas norma kritās vēl vairāk, sasniedzot vien nieka 2 galonus (7,4 litri) nedēļā.

Interesanti atzīmēt dažus faktus par t.s. militārajiem dienesta automobiļiem, jeb staff cars. Tie bija vieglie civilie automobiļi, kurus izmantoja štāba transporta vajadzībām. Tā, piemēram, 1941. gadā Plymouth izgatavoja P11 modeļa sedanus gan armijas, gan jūras spēku (Navy) vajadzībām. Ja jūras spēki tos lielākoties iegādājās standarta komplektācijā, bieži vien pat nepasūtot specializētu krāsas shēmu, tad sauszemes spēki pasūtīja tradicionālo olīvzaļo krāsojumu ar baltu zvaigzni, kā arī atkarībā no nepieciešamības arī sirēnas, prožektorus un citu speciālo aprīkojumu. Augstākā ranga virsnieku vajadzībām tika izmantoti pat smalkākās raudzes spēkrati, sākot no Buick, beidzot ar Cadillac un Packard. Pēdējiem bieži vien tika saglabāts oriģinālais tumšais limuzīna krāsojums. Mūsdienās autentiski vieglie armijas dienesta auto ir ārkārtīgi reti atrodama. Vairums lielākoties ir replikas, balstītas uz tam laikam raksturīgākajiem spēkratiem. 

Ģenerāļa Džordža Patona 1939. gada kadiljaks

Ģenerālis un vēlākais ASV prezidents Dvaits Eizenhauers (pa kreisi) pie sava dienest auto - 1941. gada Packard Clipper.

Rakstā ar šādu virsrakstu būtu nepieklājīgi nepieminēt slaveno Jeep, jeb „villīti” kuru 1940. gadā diezgan steidzami izstrādāja konkursa kārtā pēc ASV valdības pasūtījuma. Armija izsūtīja ap 130 ASV kompānijām piedāvājumu 49 dienās izstrādāt četru riteņu izlūku automobili. Uz šo piedāvājumu sākotnēji atsaucās vien divas firmas, par kurām mūsdienās dzirdēts ļoti reti – American Bantam, kura tobrīd bija finansiālās grūtībās un Willys-Overland. Galu galā, slavenajam Jeep bija lemts tapt Bantam garāžās, jo Willys sākotnēji prasīja pagarināt diezgan biedējoši īso termiņu. Darbs pie šī ikoniskā spēkrata izstrādes sākās 1940. gada 17. jūlijā un tika pabeigts 21. septembrī, iekļaujoties armijas uzdotajā laikā. Pēc dažādiem testiem auto konstrukcija tika atzīta par derīgu armijas vajadzībām. 

Tā kā jaunais džips savā būtībā bija armijas pasūtījums, tad tai piederēja tiesības rīkoties ar jaunā auto dizainu. Tā plāni tika nodoti Willys-Overland un Ford Motor Company potenciālo papildinājumu veikšanai. Willys automobilī iebūvēja jaudīgāku dzinēju, kas arī saglabājās gala variantā, savukārt pateicoties Fordam „villītis” ieguva tam tik ļoti raksturīgo viendaļīgo priekšējo radiatora resti (Oriģinālajai līdzīga, tiesa gan nu jau stilizēta, rotā mūsdienu Jeep Wrangler) Visi galējie izstrādes darbi tika pabeigti līdz 1941. gada jūlijam, kad tika uzsākta automobiļa ražošana. Tā kā valdībai pirmajos ražošanas mēnešos kļuva acīmredzams, ka Willys nespēs nodrošināt tai nepieciešamos ražošanas apjomus, tā uzticēja ražošanu arī Fordam. Kara gados Willys izgatavoja ap 360 000, bet Fords – 280 000 Jeep.

GMC CCKW / Studebaker US6

Ja runā par kara tehniku, kuru 1942. gadā sāka izgatavot automobiļu ražotāji, tad te piemēru ir ļoti daudz. Daži no tiem: Forda rūpnīcās izgatavoja B-24 Liberator bumbvedējus, kā arī aviācijas dzinējus. Tankus būvēja gan Fords, gan General Motors. Piemēram, Cadillac cehos izgatavoja vieglo tanku M-24 Chaffee. Šeit interesanti atzīmēt, ka Cadillac gravēja savu logo arī uz tanku daļām, tādēļ daudzi vīri no tanku vienībām jokodamies mēdza teikt, ka „armijā brauca ar jauniem kadiljakiem”. Turpināja izgatavot smagos kravas automobiļus gan civilos modeļus pielāgojot armijas vajadzībām, gan ieviešot jaunus un specializētus. Spilgts piemērs ir GMC CCKW, kuru General Motors izstrādāja jau 1941. gadā kā universālu armijas kravas auto ar neskaitāmām variācijām. Šis pats kravas auto tika ražots arī Studebaker cehos Lend-lease programmas ietvaros, savukārt International Harvester tos izgatavoja ASV jūras spēkiem.

1944. gadā ap 13% sabiedroto kara materiāla tika izgatavoti Detroitā. Amerikāņu auto ražotāji ražoja 57% no sabiedroto tankiem. Līdz 1944. gada beigām sāka kristies pieprasījums pēc militārajiem transporta līdzekļiem un tas ļāva, piemēram, Fordam panākt, ka valdība ļauj tam ierobežotā daudzumā izlaist kravas automobiļus civilām vajadzībām. Tiesa gan, lai varētu tos iegādāties, pircējiem bija jāpierāda, ka to bizness sekmē valsts panākumus karā. 1945. gada 22. maijā valdība atcēla ierobežojumus izgatavot automobiļu rezerves daļas, bet augustā tika pārtraukta degvielas normēšana. Laikā, kad Eiropā lielgabali bija pārtraukuši dunēt, lietas pakāpeniski varēja atgriezties normālās sliedēs arī ASV.

Pirmais vieglais pēckara amerikāņu automobilis noripoja no konveijera 1945. gada vasarā. Tas bija 1946. modeļa gada Fords – savā būtībā nedaudz uzprišināts 1942. gada modelis. Jāatzīmē, ka tobrīd vēl nebija beidzies karš ar Japānu. Līdz oktobrim visi ievērojamākie ražotāji, atskaitot Kraisleru un Studebekeru bija atsākuši civilo auto ražošanu. Pēdējie iestājās šajā maratonā decembra mēnesī. 

ASV pabeidza karu bagātākas nekā tās bija karā iestājoties, un turpmākajai divdesmitgadei bija lemts kļūt par zelta laikmetu. Beidzās kara laika normēšana, kas iedzīvotājus bija pamatīgi nogurdinājusi. No kara laukiem Eiropā un Klusā okeāna reģionā turpmākajā gadā bija jāatgriežas teju 10 miljoniem demobilizētu amerikāņu. Daudzi strādnieki bija izveidojuši uzkrājumus kara laikā strādājot virsstundas. Tas viss sekmēja milzīgu, iepriekš nepieredzētu pieprasījumu pēc jebkādiem automobiļiem, sevišķi jauniem. Gandrīz visi ražotāji, kas atsāka būvēt automobiļus, laida pārdošanā maz vai pat vispār nepārveidotus 1942. gada modeļus, bet tam nebija nozīmes, jo tos pirka tik un tā. Tas bija īsts automobiļu zelta drudzis, bet pie tā, iespējams, atgriezīšos citreiz.

© Kristaps Gustsons, 2012