Ievada vietā

Pirmās paaudzes Lincoln Towncar 90. gados Rīgā šad tad varēja manīt

Jau kopš sevi atceros man vienmēr ir interesējušas mašīnas. Pirmais vārds, kuru iemācījos pateikt bija „auto”. Īpašas simpātijas vienmēr man ir bijušas pret amerikāņu automobiļiem. Kad biju pavisam sīks un jau sāku sevi atcerēties – tie bija 90. gadi, to vidus, Latvijā pa ceļiem ripoja daudz un dažādi spēkrati ar visnotaļ atšķirīgu vēsturi un rašanās apstākļiem, un tādam mazam un ziņkārīgam topošajam auto entuziastam tā bija kā medus maize. Līdzās strauji brūkošajam padomju autoparkam parādījās arī moderni un ne tik moderni Rietumeiropas ražojumi. Garlaicīgie žiguļi un pavecie opeļi mijās arī ar tādu eksotiku pat tam laikam kā „vecās Volgas” un tām līdzīgie vecie Moskvič 402/408. Bez tam, trakajos 90. gados šad tad varēja manīt kādu amerikāni, visbiežāk Lincoln Town Car, tai skaitā pagarinātā variantā, kas uz kādu brīdi pat kļuva par manu sapņu auto.

Bet šai reizēm ar šīm sīkajām detaļām pietiks, jo tas nav galvenais stāsts. Atgriežoties pie amerikāņu autobūves, mēs teju tik tikko piedzīvojām beigas tādam automobiļu žanram/kategorijai kā lielie amerikāņu sedani.  Jā, tieši tie paši sedani, kurus šad tad mēdzam dēvēt par „sauszemes jahtām”, „vaļiem” vai „degvielas kapsētām”. Vēl viens amizants tiem veltīts epitets ir „jeņķu tanki”, jeb „yank tanks”. Vienlaikus ar šiem „dinozauriem” vēsturē aizgāja arī vesela ēra pasaules un ASV autobūvē (Jāatzīmē gan, ka pēdējos 10 gadus šie auto jau praktiski tāpat bija tikpat kā vēsture). 

Kas tad ir tik īpašs šajā notikumā un kādā veidā tieši tas būtu vērtējams kā vēsturisks? Galu galā, amerikāņi turpina ražot savus auto. Bet kā jau iepriekš netieši norādīju, ražot pārtrauca pēdējo auto, kas ierindojams klasiskajā kategorijā „full-size sedan” kas dažkārt Amerikā dēvēts arī par „large car”. No vienas puses full-size sedans arī mūsu platuma grādos nav nekas unikāls, jo tādi auto kā BMW 7. sērija, Mercedes S klase, pat VW Passat, Ford Mondeo un daudzi citi tiek ierindoti šajā kategorijā ... bet ar nedaudz atšķirīgu pieredzi un interpretāciju. Eiropā full-size sedanus biežāk dēvē par Executive car (smalkākiem ražojumiem) un Large family car.

80. gadu Ford LTD Crown Victoria ļoti bieži filmās bija policijas auto lomā.

Klasiski amerikāņu full-size sedans bija uz rāmja šasijas būvēts (Mūsdienās lielākā daļa auto ir ar nesošo virsbūvi – viss stiprinās klāt auto skeletam, kas vienlaicīgi ir arī virsbūve; turpretī rāmja princips paredzēja, ka virsbūve tiek izgatavota atsevišķi un pievienota spēcīgam nesošajam rāmim, uz kura jau bija uzstādīts dzinējs, riteņi un citi vitāli svarīgi elementi. Šādas konstrukcijas galvenais pluss bija lielāka izturība salīdzinot ar nesošo virsbūvi) aizmugurējās piedziņas V8 automobilis, kurš savās dimensijās ir lielāks par vidējās un kompaktās klases auto, tomēr ne obligāti pieder luksusa klasei. Grūti iztēloties šādu aprakstu dzīvē? Amīšu kino visi zinām. Vai atceramies ļoti labi pēdējo 80. gadu grāvējfilmu, kurā tika sasista kaudze ar melnbaltām policijas mašīnām? Tieši tā – full-size sedani. Pēdējais Ņujorkas 5. avēnijas skats ar simtiem dzelteno taksometru? - tie bija full-size sedani. Grūti iztēloties, ka šie ikoniskie, nebaidīšos teikt – leģendārie – auto vairs netiek ražoti. „Bet kā tad ir ar Chrysler 300C? Aizmugures piedziņa un V8?” – no vienas puses var piekrist, tomēr tā vairs nav īstā manta, jo savās dimensijās un uzbūvē tomēr ir tuvāks Eiropas mašīnām, tajā ir inkorporētas pat Mercedes tehnoloģijas. 

Šādi interjeri neapšaubāmi rada patīkamu mājīgumu un vēlmi iesēsties šajā auto

Vēl dažas būtiskas full-size sedanus raksturojošas īpašības: šie auto bija konstruēti, lai panāktu maksimālas braukšanas ērtības un labsajūtu. Savos zelta gados, kas bija no 1950. gadu beigām līdz 1970. gadu vidum. Tika panākts, ka sajūtas braucot līdzinājās peldēšanai pa ceļu. Tiesa gan, tādēļ tika zaudētas daudzas manevrēšanas kvalitātes, bet arī tas padarīja šos automobiļus unikālus. Lai spētu normāli likt kustēties smagajām tērauda jahtām, tās tika aprīkotas ar zemu apgriezienu liela tilpuma V8 dzinējiem, kuru tilpums varēja sasniegt pat 7-8 litrus. Paradoksāli, bet taisnos gabalos tie pat spēja sasniegt ievērojamus ātrumus, tikai problēma bija likt tiem apstāties.  Īpaša vieta šo auto slavas gados bija interjeram, kas tika veidots, lai radītu vislabākās viesistabas dīvānu efektu pat priekšā sēdošajiem, bagātīgi izrotājot sēdekļus ar ādu un pufīgu polsterējumu. Automobiļu garumu ievērojami palielināja masīvi hromēti buferi, kuriem bija tendence palikt garākiem līdz pat 70. gadu vidum. Bez tam, priekšgals un pakaļgals laika gaitā tika izstiepts aizvien garāks, tā, ka tas it kā karājās pāri riteņiem, sevišķi aizmugurē. Sauszemes jahtas ilūzijai bez iepriekš minētā, papildus efektu deva arī mašīnu platums. Riteņi likās, ka ir „iegrimuši” arkās. Hromēti paneļi bija būtiska žanra klasika, nemaz nerunājot par riteņiem ar baltām maliņām un koka imitācijas paneļi universāļu, jeb „station-wagon” versijām.

1976. gada Cadillac Fleetwood Talisman - pēdējais no patiesi milzīgajiem Kadiljakiem.

Stāsts par šo auto žanru ir garš un piedzīvojumiem bagāts. Tāpēc ievadam tikai iezīmēšu dažas vispārējas iezīmes un noslēgšu ar epizodēm no nesenās vēstures, kuras noveda pie šo dinozauru izmiršanas.

Ja eiropieši izgudroja automobili, tad amerikāņi izgudroja automobiļu kultūru (Paolo Tumminelli – Car Design America, 2011). Sauszemes jahtu zelta laikmetā automobilis amerikāņiem bija kas vairāk kā transporta līdzeklis, tas bija statusa priekšmets. Pieaugošās labklājības apstākļos arī vidusmēra amerikāņi tiecās, kā arī spēja iegādāties auto, kas kaut nedaudz līdzinās limuzīnam. Te iederas populārs teiciens no tiem laikiem – „Keeping up with Joneses!”. Un tieši tam full-size žanrs pamatā arī bija paredzēts. Pašsaprotami, ka šajā kategorijā iekļāvās Cadillac un Lincoln. Tomēr zemo cenu markas – Chevrolet, Ford un Plymouth visdārgākajās komplektācijās nereti neatpalika savā greznībā no tiem, piedāvājot teju luksusa mašīnas par saprātīgu cenu (Ja tu nevarēji atļauties augstākās klases Cadillac Fleetwood, tad, iespējams varēji atļauties visdārgākās komplektācijas Chevrolet Caprice).

70. gadi ar divām ievērojamām enerģijas krīzēm (1973. un 1979. gadā) bija smags trieciens visai ASV autobūvei, kas ievadīja tās norietu un pakāpenisku padošanos Japānas importam. Tas burtiski ievadīja vīrusu full-size sedanu klasē, kas lēnām un pakāpeniski turpmāko 20 gadu laikā to nogalināja. Degvielas ekonomija nebija šo auto stiprā puse, bet spēja ātri un kvalitatīvi piemēroties strauji mainošajiem tirgus apstākļiem nebija ASV „lielā trijnieka” stiprā puse. Pamazām lielos sedanus samazināja, lai gan joprojām tie bija lielāki par visiem citiem un simbolizēja degvielas izšķērdību.

80. gadu beigās full-size sedanus pārtrauca ražot Chrysler korporācija, tomēr 80. gadu vidus un 90. gadu pirmā puse uzrādīja nelielu šo auto popularitātes atdzimšanu. Tas ļāva Fordam un General Motors izstrādāt pavisam jaunu sēriju ar šīm mašīnām. Pat Kraislers iemēģināja roku šajā nišā vēl pēdējo reizi ar 1993.-1997. gada LHS tipa mašīnām. Arī General Motors – tā saucamās 1991. – 1996. gada B platformas mašīnas (Chevrolet Caprice, Impala, Buick Roadmaster, Cadillac Fleetwood Brougham) bija pēdējās īstās GM full-size sauszemes jahtas, kamēr iepriekš minētais Kadiljaks – pēdējais īstenais Kadiljaks, kurš bija patiesi milzīgs un bija cienīgs nest šo vārdu (Viens šāds Kadijs Rīgā pieder apbedīšanas birojam Magnuss uz Brīvības ielas). 1996. gada decembrī GM pārtrauca ražot full-size sedanus, lai attiecīgajā rūpnīcā paplašinātu popularitātes pieaugumu baudošo parketa džipu ražošanu.

Pēdējais cietoksnis, kurš pēc 1996. gada baudīja ekskluzīvas privilēģijas šajā nišā bija Fords. Attiecīgie modeļi, kuri bija būvēti uz vienas šasijas bija Ford Crown Victoria, Mercury Grand Marquis un Lincoln Towncar – populārākais pagarināto limuzīnu materiāls, starp citu. No 1996. līdz pat 2011. gadam šie bija vienīgie full-size sedani pasaulē, kuri zem saviem virsbūves paneļiem nesa līdzi seno dienu varenības mantojumu, jo pēc savas tehnoloģijas šie auto bija samērā konservatīvi. Tāpēc arī tie pamatoti uzskatāmi par pēdējiem no savas sugas, kuri jau sākot ar 2007. gadu oficiāli tika nolemti izmiršanai pavisam.

2011. gada 4. janvārī no konveijera līnijas noripoja pēdējais Mercury Grand Marquis, nobeidzot arī visa Mercury zīmola pastāvēšanas vēsturi, kas iesākās 1939. gadā. 2011. gada 29. augustā tika izgatavots pēdējais mana pirmā sapņu auto pēctecis – 3. paaudzes Lincoln Town Car. Pēdējais krita Crown Victoria – 2011. gada 15. septembrī. Šis auto, pateicoties savai izturībai bija aizvadītās desmitgades populārākais taksometrs un policijas auto ASV (Starp citu, policijas vajadzībām tika ražots daudz jaudīgāks speciālais).

Turpmākos 10-15 gadus ASV ielās šos auto vēl redzēsim līdz brīdim, kad tie būs pavisam nodzīti un izzudīs no ikdienas dzīves pavisam. Par laimi auto entuziastu netrūkst un ir 100% garantija, ka vienmēr saglabāsies saujiņa mašīnu, kuras dzīvē atgādinās par kādreiz tik ikonisko amerikāņu kultūras fenomenu.

Pēdējais Ford Crown Victoria, kurš nobrauca no konveijera 2011. gada 15. septembrī.

Tāds nu bija šis īsi garais ievads. Īsi uzrakstīt to vienkārši nav iespējams. Turpmāk pie iedvesmas plānoju aprakstīt dažas no interesantākajām epizodēm amerikāņu autobūves vēsturē, kas noveda līdz šiem tikko aprakstītajiem notikumiem.

P.S. Agrāk nevarēju saprast, no kurienes latviešu valodā ir ieviesusies izruna „Kadiljaks”, ja vārdā angliski nav skaņas „j”. Tomēr šis vārds ir cēlies no franču valodas, tādēļ latviešu valodā tiek izmantota attiecīgi tai tuvāka izruna.

© Kristaps Gustsons, 2012