Amerikāņu autobūve II Pasaules kara laikā (1. daļa)

Pēdējais 1942. gada civilais studebekers nobrauc no konveijera.

/Raksts labots 27.12.2012./

No miera laika nostalģiskā pārdomu darba ievadā, šoreiz gribētu pārcelties uz Otrā pasaules kara laiku. 

Ja mēs turpinām runāt par amerikāņu autobūvi, tad šajā laikā tajā vērojamas dažas ļoti interesantas tendences. Pirmā no tām, viennozīmīgi, ir tāda, ka laikā, kamēr Eiropā jau sen risinājās cietsirdīga karadarbība, Polijas un Francijas vairs nebija, Baltijas valstu vairs nebija un nacistiskā Vācija cīnījās dziļi PSRS teritorijā, amerikāņiem vēl bija civilā autobūve. Vairums, pateicoties pēdējo gadu kino, droši vien zina, ka ASV reāli iesaistījās šajā karā diezgan vēlu – tikai pēc Japāņu uzbrukuma Pērlharboras bāzei Havaju salās 1941. gada decembra sākumā. Līdz tam laikam amerikāņu vieglo civilo auto būvniecība risinājās samērā stabili.

Piemēram, Eiropā šāda situācija kļuva aizvien nereālāka jau sākot ar vācu iebrukumu Polijā 1939. gada 1. septembrī. Par Eiropas civilo autobūvi kara laikā es vēl varētu pievērsties vēlāk citos rakstos, jo šeit noteikti jāmin nianses. Ja mēs pievēršamies, piemēram, mūsu mīļajai Latvijai, tad te 1939. gada rudenī autobraucējiem iestājās jau diezgan skarbi laiki. Sīkāk par šo situāciju arī rakstīšu citā rakstā, bet īsumā varu teikt, ka viss, kas bija savests Latvijā līdz 1939. gada septembrim un, vēlākais, oktobrim, te arī palika kā pēdējais jaunums. Degvielu sāka izsniegt normētos daudzumos, daudzi taksisti pievērsās gāzes ģeneratoriem, ormaņi piedzīvoja vieglu renesansi. Galu galā automobilis Latvijā šajā ārkārtīgi traģiskajā laikā nebūt vairs nebija galvenais par ko uztraukties. Tālāko notikumu gaitu jau jūs zināt.

Turpretī otrā Atlantijas okeāna krastā – Amerikā – 1940. gads atnesa kārtējo pārstrādāto modeļu gadu visiem auto ražotājiem. Tolaik feisliftus bija pieņemts izlaist katru gadu, bieži vien pat būtiski mainot štancēto metāla detaļu aprises. Iedomājieties kādus līdzekļus tas prasa kaut vai šodien! - katru gadu pārstrādāt metāla štances un ieviest jauno dizainu dzīvē. Bet tie bija citi laiki. 

1940. un 1941. gads atnesa dažus jaunus un ievērojamus jauninājumus amerikāņu autobūvētāju repertuārā. Tā kā nozares attīstību nekavēja nospiedoši kara pasūtījumi, kā Vācijā, tad viss turpinājās pēc labākajām kapitālisma tradīcijām: virzība pretī jaunākam, modernākam dizainam. Šajā laikā automobiļi jau bija attālinājušies no karietēm, kuru ietekmi varēja just vēl 30. gadu vidū. Sāni bija kļuvuši apaļāki, pamazām izdzisa sānu kāpšļi, par modernu auto tika uzskatīts tāds, kura sāni ir vienotā veselumā, plūstoši. Tā laika dizainā dominējošās idejas bija t.s. Streamline Moderne – principā vēlā Art Deco fāze ar mazāku ornamentu un lielāku uzsvaru uz aerodinamiku. Tehnikas ziņa, 1940. gads atnesa pirmo īsto automātisko ātrumkārbu, kuru komplektācijā piedāvāja Oldsmobile – vidējās klases GMC ražojums, kurš 2001. gadā pārstāja eksistēt.

1941. gads uzskatāms par pēdējo jauno modeļu gadu, kuram bija lemts ietekmēt amerikāņu automobiļu dizainu un izpildījumu arī pirmos pēckara gadus. Tas bija gads, kad Eiropā risinājās operācija „Barbarosa” un tika bombardēta Londona. 1941. gada augustā valdība ieviesa civilo auto ražotājiem normu – ne vairāk kā 73,5% no 1940. gada rādītājiem, kas uztverams par pirmo nopietno kara laika ierobežojumu autoražotājiem Amerikā. 1941. gada 7. decembrī Japānas spēki veica graujošu uzbrukumu ASV jūras spēku bāzei Pērlharborā un tas reizi pa visām reizēm izprovocēja Ameriku iesaistīties reālā karā. 

42. gada aptumšotais ševijs - hroma trūkums acīmredzams.

Pirmais pēckara Forda pikaps - rezerves ritenis bez riepas

Pēc nedēļas, 14. decembrī, ASV valdība izdeva likumu, ka, lai taupītu dažādus jēlmateriālus, visos automobiļos sākot ar 1942. gada 1. janvāri hromu drīkst izmantot tikai apakšējiem priekšas un aizmugures buferiem. Bija sācies taupības režīms Amerikā. Šis likums nozīmēja, ka jebkura cita automobiļa daļa, kura tradicionāli dizaina nolūkā tika hromēta – padarīta spīdīga – turpmāk bija jāizgatavo neizmantojot šo spīdīgo metālu. Tādēļ šos pēdējos 1942. gada pirmajā mēnesī izgatavotos automobiļus pieņemts dēvēt par „aptumšotajiem auto”, tulkojot no angļu termina „blackout cars”, dažkārt lieto arī „blackout specials”. Aptumšošana Otrā pasaules kara laikā bija ierasta lieta karadarbības pārņemtajā Eiropā, kur, baidoties no ienaidnieka bumbvedējiem, kad metās tumšs, bija ieviesti stingri gaismas lietošanas liegumi. Amerikāņu automobiļu gadījumā, aptumšošana izpaudās kā tradicionālā spīguļa – smalkuma elementa – noliegums, kas noveda pie savdabīga spartiska izskata kopumā visnotaļ grezniem automobiļiem. Hromēti nedrīkstēja būt dekoratīvie priekšējie režģi, lukturu aploki, visas emblēmas, dekoratīvie riteņu diski un sānu moldingi – viss, kam parasti bija pieņemts būt pārklātam ar šo materiālu. Galu galā, ierobežota bija arī gumijas pieejamība. Ir zināms, ka ap šo laiku jau tika ierobežota gumijas riepu pieejamība civilām vajadzībām. Pagaidām uz visiem 100% vēl nevaru atbildēt, vai jaunajiem automobiļiem rezerves ritenis komplektā bez riepas nāca jau 1942. gadā, bet ir zināms, ka ierobežojums saglabājās arī kādu brīdi pēc kara, tādēļ 1945. gadā izgatavotajiem automobiļiem komplektā nāca tikai tērauda disks.Tādēļ arī ievietoju augstāk redzamo attēlu ar 1946. modeļu gada Ford vieglo kravenieku.

Līdz 1942. gada 11. februārim visa civilo pasažieru auto ražošana bija beigusies. Tomēr arī šī produkcija vēl nenonāca uzreiz brīvā tirdzniecībā. Liberālās ASV mērķtiecīgi un pragmatiski pārslēdzās uz kara laika dozēšanu, uz valsts kontrolētu ekonomiku, lai arī cik neierasti tas bija daudziem iedzīvotājiem. 1942. gada 1. janvārī Valsts Ražošanas pārvalde (Office of Production Management) iesaldēja visu autosalonu krājumus - rezerves daļas un jaunos automobiļus - līdz marta mēnesim, kad bija jāstājas spēkā jaunai normēšanas kārtībai. Pa šo mēnesi neiztirgotas pie izplatītājiem atradās aptuveni 340 000 jaunas automašīnas, viss, ko ASV autoražotāji bija saražojuši 1942. gada janvārī. Problemātiska līdz ar to kļuva arī auto apkope – gan vecu, gan jaunu. Jaunas riepas iegūt bija ļoti grūti, degviela tika normēta. Visā valstī maksimālo braukšanas ātrumu no 80 km/h (50 mph) samazināja uz 56 km/h (35 mph). 

1942. gada Dodge. Viss kā parastai mašīnai, tikai spīdīgās detaļas ir krāsotas.

1942. gada pavasarī visi ASV autoražotāji pārslēdza savu ražošanu uz kara produkciju. Autoražotāji izgatavoja visu, sākot no dzinējiem, artilērijas šāviņiem, beidzot ar tankiem un amfībijām.

Vienīgais Kanādā būvētais aptumšotais bjuiks.

Visi 1942. gada janvārī uzbūvētie aptumšotie automobiļi šodien ir ārkārtīgi reti atrodami, jo bija izgatavoti salīdzinoši nelielā skaitā. Daži no tiem ir saglabājušies pat tikai vienā eksemplārā. Piemēram, ilgu laiku tika uzskatīts, ka eksistē tikai viens 1942. gada Bjuiks – tas pats izgatavots Kanādas Bjuika ražotnē. Tomēr nesen kāds entuziasts ASV iegādājās no pārpircēja ASV izgatavotu aptumšoto Bjuiku, kurš ilgus gadus bija stāvējis kāda veca vīra pagalmā. 

Šeit daudz labāk redzams dekoratīvo elementu izpildījums aptumšotajiem auto. Šis atkal ir 1942. gada ševijs.

Raksta 2. daļu lasiet šeit.

Ja apskatīsiet titula attēlā redzamo studebekeru, tur redzamas visas iepriekš minētās īpatnības. Sevišķi izceļas lukturu aploces, kuras tradicionāli ir hromētas. Augstāk redzamajiem ševijam un bjuikam tās ir vienā krāsā ar virsbūvi, studebekeram nokrāsotas pelēcīgas.

© Kristaps Gustsons, 2012