Gandrīz visi kādreiz ir dzirdējuši par Kubu. Teju ierasta parādība ir laiku pa laikam uz ASV atbēgušie no Kubas, kuri par peldlīdzekli izmantojuši kādu vecu amerikāņu spēkratu vai citu improvizētu instalāciju, pielāgotu 90 jūdzes garajam ceļam no Kubas līdz Floridas krastiem. Dīvainā kārtā par popkultūras ikonu ir kļuvis revolucionāra Če Gevaras attēls, kas bieži redzams uzpūsts uz sienām ar trafaretu vai arī rotā kādu t-kreklu. Kuba ir viena no tām nu jau "eksotiskajām" vietām, kur joprojām pastāv komunistiskā ierkārta. Tomēr no vienas puses tieši pateicoties tai bez Kubas eksotiskā klimata, dabas un komunisma apstākļos nolaistajām, teju iekonservētajām urbānajām ainavām, Kuba ir pazīstama ar tādu eksotiku kā muzeja vecumu sasniegušie spēkrati, kuri joprojām tiek lietoti kā ikdienas transports.
Man, cilvēkam, kurš jau no agras bērnības ir bijis sajūsmā par seno, sevišķi amerikāņu, spēkratu krāšņo daudzveidību, stāsti par kubiešu mašīnām šķita pasakaini jau no pašiem pirmsākumiem. Savā laikā bija gadījies dzirdēt vairāk vai mazāk neticamus stāstus par to kā kubieši nodzītos un brūkošos 40. un 50. gadu amerikāņu milžus stutējuši gan ar žiguļu un moskviču daļām, gan ar lupatām un koka detaļām. Galu galā, kas attiecas uz padomju auto daļu pielietojumu, tas viss atbilst patiesībai. Bet lai arī cik dīvaini tas neliktos, gan jau, ka arī lupatas un dēļi kaut kur ir tikuši lietoti (pafantazēt jau vienmēr var). Šādus stāstus parasti mājās atved tie entuziasti, kuriem pietiek pacietības un drosmes, lai pārvarētu dažādus birokrātiskus un finansiālus šķēršļus, un dotos uz šo salu Karību jūrā. Beigu beigās, gūt ieskatu Kubas ikdienā un ielu ainās šodien, pateicoties internetam un daudziem kaislīgiem ceļotājiem fotogrāfiem, vairs nav nekas neiespējams un to var paveikt neizejot no savas istabas.
Konkrēti auto entuziastiem, kuri alkst novērtēt kubiešu sasniegumus veco un niķīgo amerikāņu sauszemes jahtu uzturēšanā pie dzīvības, īsta dārgumu lādīte ir flickr.com attēlu datubāze. Šeit ir atrodamas pa kategorijām sakārtotas tūkstošiem profesionāļu radītas fotogrāfijas ar praktiski jebko, arīdzan dažādiem klasiskiem spēkratiem. Interesentiem par šo tēmu varu ieteikt, piemēram šo: http://www.flickr.com/groups/yo_amo_cuba/
Ja Tev interesē tikai raksta ilustrētā daļa, tad droši vari izlaist nākamo sadaļu, tomēr to tik un tā būtu vērts izlasīt, lai saprastu par ko ir runa.
Īsumā par embargo
Kubai un ASV pirms Fidela Kastro apvērsuma bija īpašas attiecības, kuru pirmsākumi meklējami 1898. gadā, spāņu-amerikāņu kara beigās, kad ASV atzina Kubas neatkarību. Turpmākajās desmitgadēs amerikāņu ietekme kļuva aizvien spēcīgāk jūtama gan politiski, gan ekonomiski. Kuba pamazām kļuva par populāru tūrisma galamērķi, kā arī iecienītu vietu uzdzīvei, jo tobrīd Lasvegasa principā vēl bija mazs miests. Galu galā Kuba ir eksotiska zeme tikai nepilnas 100 jūdzes no ASV krasta. Tolaik tā bija arī iecienīta Amerikas gangsteru pulcēšanās un atpūtas vieta. Nenoliedzami, ja bija ASV ekonomiskā ietekme, tad bija arī amerikāņu mašīnas, un tās tur nonāca milzīgā skaitā. Nepārspīlējot, amerikāņu automobiļi Kubā pirms tirdzniecības embargo ar ASV bija nospiedošā vairumā.
1959. gada 1. janvārī tika gāzts diktators Fuldžencio Batista un jau 7. janvārī Eizenhauera administrācija atzina jauno Fidela Kastro valdību, kā arī nosūtīja jaunu vēstnieku. Sākotnējā administrācijas un kongresa nostāja bija, ka, kamēr Kubas valdība ir gatava pieņemt ASV ietekmi, tā ir gatava sadarboties arī ar Kastro. Šāds nosacīts "medus mēnesis" ASV un Kastro attiecībās neturpinājās ilgi, un situācija sāka mainīties tiklīdz Kubā tika uzsākts tas, ko mūsu platuma grādos pazīstam kā "sociālistiskos pārveidojumus" (viens no jaukiem terminiem padomju laiku historiogrāfijā). Tajā laikā Kastro pat paspēja doties oficiālā vizītē uz Vašingtonu, kur tikās arī ar toreizējo viceprezidentu Ričardu Niksonu.
1960. gada oktobrī Eizenhauera administrācija ieviesa tirgošanās ierobežojumus ar Kubu, pieļaujot praktiski vienīgi pārtikas un medikamentu eksportu. Tas tika darīts, atbildot uz Kastro valdības veikto plašo ASV pilsoņiem piederošā īpašuma un uzņēmumu nacionalizāciju. Jāatzīmē, ka amerikāņu importa precēm tika uzstādītas augstas muitas, kas tobrīd jau bija samazinājis importu no ASV gandrīz uz pusi. Kuba turpmāk orientējās uz PSRS gan politiski, gan ekonomiski. Šie gadi bija diezgan saspringti attiecībās starp brīvo pasauli un sociālisma bloku. Hruščovs jau kopš 1958. gada regulāri rietumiem bija izteicis prasības par Berlīnes statusa maiņu līdz 1961. gadā šis saspīlējums sasniedza kulmināciju, kas pazīstama kā otrā Berlīnes krīze. Togad ASV divas reizes neveiksmīgi mēģināja izsēdināt desantu Kubas krastos ar mērķi gāzt Kastro. Visbeidzot 1962. gada 7. februārī prezidents Kenedijs ieviesa gandrīz totālu tirdzniecības embargo ar Kubu, pirms tam nodrošinot sev krājumus ar 1200 saviem iecienītākajiem Kubas cigāriem.
Īsumā un vispārīgi par šo galveno tirdzniecības aizliegumu būtu pietiekami, lai turpinātu runāt par amerikāņu mašīnām Kubā mūsdienās. Jāpiebilst, ka kopš 2001. gada ASV atsāka pārtikas piegādes Kubai, un kopš Baraka Obamas stāšanās amatā ir sākušās sarunas par iespējamu tālāko embargo mīkstināšanu.
Rēgi uz riteņiem
Nav jau tā, ka pēc tirdzniecības aizlieguma ar ASV Kuba būtu palikusi pilnīgi izolēta. Aukstā kara laikā Kubā nonāca neskaitāmi moskviči, volgas un žiguļi. Mūsdienās uz ielām ir redzami Eiropā un Āzijā ražoti moderni spēkrati, taču vecie amerikāņi joprojām turas un tiek uzturēti. Kāpēc???
Atbilde ir visnotaļ interesanta. Drīz pēc revolūcijas sekoja likums, kas noteica, ka visi privātie automobiļi, kas piederējuši privātpersonām līdz 1959. gada 1. janvārim saglabā statusu kā privātie automobiļi. Šis likums arī paredzēja, ka tikai šīs automašīnas drīkst tikt pārdotas vai pirktas, tomēr, lai to paveiktu, arī turpmāk bija nepieciešamas atļaujas. Tātad, ja ģimenei līdz 1959. gada 1. janvārim piederēja ševrolets, tad visticamāk tas joprojām pieder kādai no šīs ģimenes atvasēm. Automobilis Kubā ir luksuss un, ja kādai ģimenei tas pieder, tad tas tiek uzskatīt teju par ģimenes locekli. Kubā pastāv arī labi attīstīts melnais tirgus, kur ar mašīnām tirgojas tie, kuriem dažādu apstākļu dēļ nav bijis iespējams nokārtot visas nepieciešamās pirkšanas un pārdošanas atļaujas.
Jaunas padomju vai jebkāda cita ražojuma automašīnas drīkstēja iegādāties tikai valdības iestādes, dažādi ierēdņi, ārsti, ievērojami radošo profesiju pārstāvji un citi, kuriem bija kādi nopelni valsts labā un kuri bija ieguvuši attiecīgu atļauju. Par nopelniem iegūtā atļauja deva iespēju iegādāties automobili pa tiešo no valdības. Ja vēlējies importēt pats, tad bija jāmaksā 100% muitas nodeva.
Rakstot iepriekšējās rindas lietoju pagātnes izteiksmi, jo situācija nesen ir mazliet mainījusies. 2011. gada 28. septembrī Kubas valdība publicēja dekrētu, kas atviegloja automobiļu pirkšanas un pārdošanas kārtību. Tagad vairs nav nepieciešamas šīs īpašās valdības atļaujas. Tās automašīnas, kuras jau atrodas uz salas privātā īpašumā principā drīkstot tirgot bez sevišķiem ierobežojumiem. Pamatā tas legalizē līdz tam pastāvējušo melno tirgu attiecībā uz jau privātīpašumā esošajiem automobiļiem. Tas arī nozīmē, ka kāds, kuram ir izdevies iegūt īpašumā kādu jaunāku spēkratu par īpašiem nopelniem, to kādreiz varēs oficiāli pārdot.
40. un 50. gadi viens otram blakus gluži kā muzejā. Kubiešiem šie senie spēkrati ir ļoti īpaši. Jāatzīmē, ka visbiežāk sastopamā marka kubiešu veco amerikāņu rindās ir Chevrolet. Samērā bieži attēlos parādās arī Plymouth, bet Ford salīdzinoši retāk. No augstākas cenu kategorijas bieži var manīt Buick, Oldsmobile, Dodge. Tomēr pamatā Kubā var atrast jebkuras markas pirms-1962. gada automobiļus. Foto: mandalaybus
Tomēr joprojām Kubas amerikāņu auto īpašnieki cīnās par iespēju nodibināt sakarus ar ASV firmām, lai iegūtu nepieciešamās rezerves daļas. Rezerves daļu trūkums būtiski plucina šo auto rindas katru gadu. Reti ir iespējamas situācijas, kad var dabūt daļas tieši no tā modeļa, kura ir nepieciešams. Tiek izmantotas pat krievu auto daļas. Kubiešu auto īpašnieki bieži vien ir spiesti vajadzīgās detaļas izgatavot vai labot paši.
Kāds kubiešu auto entuziasts intervijā reiz teica: "Kubā nepastāv auto kapsētas. Ja mums ir kāds vraks, tad mēs to uzstutējam atpakaļ uz riteņiem un braucam." Tiesa gan, šis 1957. gada Fords pagaidām izskatās, ka ir vienīgi donors. Foto: mandalaybus
Kā jau iepriekš apskatījām, Kubā automobilis tika nodots no paaudzes paaudzē, jo tas ir milzu vērtība. Pie vidējās algas 20 USD mēnesī vairums auto īpašnieku piepelnās kā taksisti. Attēlā 1959. gada ševrolets. Te uzreiz jāatzīmē, ka 1959. gads šinī gadījumā ir modeļa gads. ASV auto industrija 50. gados jauno modeļa gadu laida pārdošanā iepriekšējā gada nogalē - respektīvi šinī gadījumā 1958. gada oktobrī vai novembrī. Foto: mandalaybus
Privātie auto, sevišķi taksometri, pēdējā laikā aizvien vairāk tiek aprīkoti ar dīzeļa dzinējiem. Dīzeļdegviela, lai gan arī dārga, Kubā ir lētāka nekā benzīns. Tomēr jāņem vērā, ka pirms-revolūcijas laika automobiļi nebija pārāk ekonomiski paši par sevi. Šie auto ir lieli, smagi un to ne pārāk labā aerodinamika paaugstina degvielas patēriņu. Foto: Robin Thom
No trīs dažādām pasaulēm: ASV, PSRS, Čehoslovākijas. Pa labi ir 60. gadu Škoda Octavia. Kubā netrūkst arī moskviču un žiguļu. 1980. gada žigulis Kubā šodien var maksāt pat 10 000 USD. Foto: BRUJERIZZMO
2011. gadā vienā no puslegālajiem kubiešu auto portāliem 1951. gada ševroletu, ļoti līdzīgu šim, tirgoja par 25 000 USD. Tajā pašā portālā bija atrodams arī 1948. gada dodžs par 4 800 USD. Foto: mandalaybus
Tiek lēsts, ka Kubā joprojām ir ap 60 000 pirms-revolūcijas laika braucamo. Priekšplānā pa kreisi 1952./53. gada Fords, pa labi 1950./52. gada ševrolets, tālumā 1953. gada bjuiks. Foto: Robin Thom
Tā kā automobilis ir ierobežots resurss un degvielas cenas tikai turpina kāpt, kubieši cenšas gūt maksimālu labumu no katra brauciena. Dodoties garākos braucienos, tie bieži vien sasēžas cik vien fiziski ir iespējams salīst vienā mašīnā un uzņem maksimāli iespējamo bagāžu. Tiesa gan, šai praksei ir slikta ietekme uz jau tā zemās kvalitātes ceļa segumiem, kā arī automobiļi tā tiek pakļauti lielākai slodzei, kas tuvina to pēdējās dienas. Attēlā 1958. gada ševrolets. Foto: Robin Thom
Daudziem auto īpašniekiem ir veiksmīgi izdevies uzturēt savus auto pieklājīgā stāvoklī, pat apstākļos, kad daļas ir deficīts. Diezgan izplatīts ir šāds tjūninga risinājums - lietie diski un tonētie logi. Foto: The_Photo_Boy
Agrāk, ja ģimenei nebija iespējas automašīnu pārdot, tad bieži vien izdevīgāk bija izjaukt to detaļās, jo autentiskas amerikāņu detaļas ir deficīts. Ja nebija naudas remontam, bet riskēt tikt sodītiem par nelegālu tirgošanu vai izjaukšanu negribējās, tad vienīgā iespēja bija atstāt auto uz vietas, kamēr izdodas atrast daļas vai līdzekļus. Šis 1956. gada bjuiks, spriežot pēc plankumiem, kādreiz ir bijis gaiši zils. Foto: mandalaybus
Šis pontiaks visticamāk ir ticis krāsots ar grīdas krāsu. Arī diezgan izplatīta prakse Kubā. Foto: Robin Thom
Šim 1958. gada oldsmobailam pakaļējo lukturu vienkārši nav. Tur, kur bija jābūt sarkanajam stiklam, ir uzliktas kartona butaforijas. Foto: mandalaybus
Pārsteidzošā kārtā Kubā uz ielām var atrast pat 20. gadu automobiļa vraku. Kā redzams, dzinēju tas jau sen ir pazaudējis. Gan jau tas kalpo kādā citā spēkratā. Foto: mandalaybus
Galu galā pa Kubas ceļiem vēl aizvien ripo arī senāki spēkrati par 40. gadiem. Foto: BRUJERIZZMO
Attēlā redzamais ir ārkārtīgi rets eksemplārs pat Kubai, jo tas ir 1960. modeļa gada ševrolets. Pēc revolūcijas īsajā laika posmā līdz 1960. gada oktobrim Kubā tomēr paspēja ievest ierobežotu skaitu amerikāņu automobiļu. Šis ir viens no tiem retajiem. Foto: The_Photo_Boy
Kadiljaks, amerikāņu labklājības simbols un šķietamais limuzīns, Kubā var būt arī darba zirgs. Īpaši man patīk jumta bagāžnieks. Foto: mandalaybus
Vēl viens kadiljaks, šoreiz pieklājīgākā kondīcijā. Vecie amerikāņu auto jau ir kļuvuši Kubas simbolu un iecienītu tūristu izklaidi. Visticamāk, ka pat ja situācija attiecībā uz auto īpašumtiesībām turpmākos gadus izmainīsies vēl vairāk, daudzi vecie amerikāņi tiks saglabāti. Foto: mandalaybus
Šad tad gadās atrast foto ar kādu šim līdzīgu pikapu. Tas ir izveidots pārgriežot uz pusēm 1953. gada Buick. Šinī attēlā ir labi redzams, ka priekšējās durvis ir no 4-durvju auto, daudz īsākas nekā kupejai vai īstam pikapam. Foto: Robin Thom
Papildus kā ilustratīvo materiālu varu piedāvāt noskatīties nelielu fragmentu no 80. gadu amerikāņu dokumentālās filmas par Kubas vecajiem auto:
Tas arī pamatā būtu viss. Ja ir interese pakavēt laiku ar Kubas auto skatiem, iesaku apmeklēt jau sākumā minēto mājas lapu. Tur šādu attēlu ir tūkstošiem. Drīzumā gaidiet nākamo rakstu par kādu ar autobūves vēsturi saistītu tematu.
Īpaša pateicība flickr.com lietotājiem par atļauju izmantot attēlus:
Prieks bija lasīt šo rakstu, redzot, cik labi tas attēlo ne tikai auto tendences, bet gan kopējo situāciju un dzīvesveidu Kubā. Šis, tā šķiet, pagaidām ir mans favorītraksts.
Tiešām labs raksts. Var redzēt, ka esi tiešam ieinteresēts tēmā. Spilgtās bildes labi izceļ rakstu.
AtbildētDzēstPrieks bija lasīt šo rakstu, redzot, cik labi tas attēlo ne tikai auto tendences, bet gan kopējo situāciju un dzīvesveidu Kubā. Šis, tā šķiet, pagaidām ir mans favorītraksts.
AtbildētDzēst