Padomju limuzīni (1. daļa)

No vienas puses nav nekā "buržuāziskāka" par luksusa automobiļiem. Limuzīni ir grezni, izšķērdīgi, pilni dažkārt pat absurdām ekstrām un ērtībām. Limuzīns tā īpašniekam kalpo arī kā sociāls simbols, skaidri norādot uz tā izcelsmi vai panākumiem, stāvokli sabiedrībā. Tomēr arī padomju vara nevarēja iztikt bez grezniem spēkratiem, kas ārēji simbolizētu augstākās vadības varenību.

Rēķinot no boļševiku revolūcijas 1917. gadā līdz pirmajiem soļiem padomju limuzīna izstrādē bija vajadzīgi aptuveni 15 gadi. Šī kavēšanās gan nebija ar ideoloģisku, bet ar ekonomisku pamatu - pilsoņu kara un represiju izmocītajā zemē bija svarīgākas lietas, par kurām uztraukties pirmajos desmit gados. Galu galā padomju autobūve kopumā tobrīd vēl atradās tapšanas stadijā. Nedrīkst aizmirst vēl vienu svarīgu aspektu - spēja izgatavot limuzīnu ir prestiža lieta. Nostājoties uz kājām, šai impērijai bija nepieciešams parādīt, ka tās vadoņi lepni brauc ar pašu mājās gatavoties limuzīniem.

Padomju laika limuzīni man vienmēr likušies interesanti. Parastajam pilsonim šīs automašīnas nebija pieejamas, lai arī cik daudz naudas izdevās sakrāt. Tās bija ekskluzīvas partijas augstākās nomenklatūras privilēģijas - absolūti varas un statusa simboli. Pašas par sevi tās bija tikpat unikālas mašīnas, kā iespējas tajās vizināties. Par to liecina izgatavoto auto skaits vien. Šis raksts ir mēģinājums īsumā apskatīt padomju luksusa automobiļu vēsturi. Tiesa gan, es tajā neiekļauju, piemēram, Volgu, jo tā tomēr bija pieejama arī vienkāršajiem pilsoņiem. Galvenie varoņi šeit ir retie un dārgie rokām gatavotie limuzīni, ar kuriem vizināties bija lemts vienīgi augstākajiem politbiroja vadītājiem.

L-1 (1932 - 1933)

 

Kombinācija, kuras atšifrējums ir "Ļeņingradas pirmais", ir nosaukums, kādu ieguva pirmais Padomju Savienībā izgatavotais limuzīns. Kā nosaukums par to jau liecina, to izgatavoja Ļeņingradā (Pēterburgā) ievērojamajā Putilova metalurģiskajā rūpnīcā, kura darbojās kopš 1801. gada. Uzņēmums saglabājās viens no ievērojamākajiem Krievijā gan cara, gan padomju laikos. Uzsākusi darbību kā metāllietuve, kur lēja lodes lielgabaliem, turpmākā gadsimta laikā tajā pievērsās plašam profilam dažādu metālapstrādes ražojumu, sākot no dzelzceļa aprīkojuma, beidzot ar traktoriem un šaujamieročiem. Īsi pēc boļševiku revolūcijas 1917. gadā, to pārdēvēja par Sarkano Putilova fabriku, bet pēc tam Kirova vārdā. Interesanti, ka no 1924. līdz 1931. gadam fabrikā legāli tika izgatavoti ap 34 000 "Fordson" traktoru pēc Forda licences. Pēc tam, kad 1931. gadā tika pārtraukta Fordson traktoru ražošana, fabriku sāka ievērojami paplašināt. 1932. gada nogalē jaunie cehi bija lielākoties gatavi un plānošanas stadijā nonāca jaunais automobiļa projekts. Tam bija lemts kļūt par luksusa klases automobili, jo tobrīd partijas vadībai vēl nebija adekvātu, padomju valstī ražotu reprezentācijas spēkratu.

10 mēnešu laikā tika izgatavots pirmais prototips, kuru prezentēja 1933. gada 1. martā. Uzreiz jāatzīmē, ka cilvēki, kas strādāja pie pirmā padomju limuzīna, šajā jomā nebija darbojušies iepriekš. Saikne ar cara laika Krievijas auto industriju bija zudusi, speciālisti izsvaidīti pa pasauli vai gājuši bojā, turklāt kopš tiem tālajiem laikiem bija pagājuši jau vairāk nekā 10 gadi. Uzbūvēt kvalitatīvu limuzīnu no nulles nebija pārāk vienkāršs uzdevums. Automobiļa ārējais izskats un tehniskā komplektācija viennozīmīgi liecina par ietekmi no amerikāņu ražojumiem. Tādēļ pastāv divas versijas par L-1 rašanos: 1.) tas ir nokopēts 1:1; 2.) nav tālu no pirmā, bet tiek uzskatīts, ka šajā darbā palīdzēja speciālisti no General Motors. GM ir vēlējušies radīt konkurenci Fordam, kurš Padomju Krievijā jau bija paspējis pārdot licences traktoru ražošanai, kā arī uzbūvējis fabriku Gorkijā (Ņižņij-Novgorodā). Galu galā automobiļa platforma - dzinējs un ritošā daļa - esot bijusi gandrīz pilnīga 1931. gada Buick Series 90 kopija. Savukārt no dizaina viedokļa limuzīns bija ārkārtīgi līdzīgs 1931. gada Packard. Pēc Packard parauga bija veidoti arī riteņu diski. Tikmēr no Buick aizgūts elements bija sānos novietotie rezerves riteņi.

L-1 nenonāca sērijveida ražošanā. Nav arī līdz galam zināms, cik eksemplāri kopumā tika izgatavoti. Neviens no tiem arī nav saglabājies. Tomēr, kā noskaidrots no pieejamām foto liecībām - fotogrāfijām, kas tapušas fabrikas teritorijā un 1933. gada maija parādē - secināms, ka 6 automobiļi noteikti bija izgatavoti.  Tautas Rūpniecības komisariāts nolēma, ka luksusa klases automobiļus turpmāk izgatavos Maskavā, Staļina vārdā nosauktajā rūpnīcā (ZIS). Tam bija gan ekonomiski, gan visnotaļ ideoloģiski apsvērumi. Fabrika turpināja darboties smagajā metalurģijā un bruņojuma ražošanā, kur tā jau bija specializējusies. Savukārt Maskava bija Maskava - impērijas centrs, "Roma", "imperatora" rezidence. Padomijas automobīlis nr.1 nevarēja tikt ražots ar ideju par rietumu vēsmu ieviešanu radītajā bijušajā Pēterburgā. Visbeidzot, tiek uzskatīts, ka Staļins pats personīgi vēlējās sekot līdzi jaunā limuzīna tapšanai.

ZIS 101 (1936 - 1939)

ZIS 101 pēc L-1 prototipa bija ievērojams solis uz priekšu. Tas bija moderns un savam laikam atbilstošs limuzīns.

1932. gadā, pirmā piecgades plāna noslēgumā, tika pārbūvēta un paplašināta AMO fabrika Maskavā, tad to arī pārdēvēja par ZIS - saīsinājums no zavod imeņi Staļina. 1934. gadā visas L-1 limuzīna iekārtas un instrumenti, kā arī neizlietotās komplektējamās daļas no Ļeņingradas tika pārvestas uz Maskavu, lai kalpotu par pamatu jaunam un daudz modernākam limuzīnam. Jāņem vērā, ka L-1 dizains strauji novecoja, sevišķi ņemot vērā, ka līdz 1934. gadam tā arī netika ieviests ražošanā. Tomēr jaunā limuzīna izstrāde aizņēma diezgan ilgu laiku. Līdzīgi, kā ar L-1, arī strādājot pie ZIS 101 neiztika bez amerikāņu palīdzības. Pie virsbūves izstrādes tika piesaistīta amerikāņu virsbūvju un vagonbūves kompānija Budd, ar kuru tika noslēgts līgums par pusmiljonu dolāru. Amerikāņi gada laikā izgatavoja vajadzīgās iekārtas virsbūves paneļu ražošanai. 1936. gada 29. aprīlī pirmie divi ZIS 101 eksemplāri tika prezentēti Staļinam un politbiroja locekļiem. Tomēr sērijveida ražošanā automobilis nonāca tikai 1937. gadā.

Staļins inspicē jauno prototipu 1936. gada aprīlī. Viņu neesot apmierinājis radatora talismana dizains, tādēļ šāda stila talismans vairs nav atrodams sērijveida mašīnām.

ZIS 101 bija 7-vietīgs limuzīns ar 90 ZS vienrindas 8-cilindru dzinēju un sinhronizētu 3-pakāpju mehānisko ātrumkārbu. Tā padomju autobūvē bija ļoti moderna spēkstacija. Virsbūves uzbūve bija diezgan sarežģīta, kas prasīja arī ilgāku laiku, lai ieviestu to ražošanā. Tās pamatā bija buka koka rāmis. Jāņem vērā, ka tas arī sadārdzināja ražošanu. Bija nepieciešami gan īpaši apmācīti galdnieki, turklāt jānodrošina maksimāla rāmja izturība, lai novērstu trokšņus braukšanas laikā. Kopumā ZIS 101 atbilda jaunākajām pasaules modes tendencēm un varēja nekaunējoties stāvēt blakus saviem laikabiedriem amerikāņu un eiropiešu augstākās klases automobiļiem. Galu galā, tam zem virsbūves bija Buick dzinējs, transmisija un lielākā daļa šasijas sastāvdaļu - visas šīs sastāvdaļas bija mantotas pa tiešo no L-1.

Kāds ZIS 101 vraks, kurš internetā tika tirgots par 4000 $. Iekšskatā labi saredzams virsbūves koka rāmis.

Ārkārtīgi interesants fakts, ka jaunais limuzīns kalpoja arī kā taksometrs lielākajās pilsētās, līdz ar to šinī modelī tīri teorētiski bija iespēja pavizināties arī cilvēkam ar vienkāršāku izcelsmi. Taksometrus krāsoja "jautrākos" toņos, piemēram, zilus vai dzeltenus, kamēr oficiālie limuzīni lielākoties bija melni ar retiem izņēmumiem tumši zilā vai pelēkā krāsā. Šie ZIS taksometri parasti kalpoja līnijās, kuras savienoja galvenās stacijas, lidostas un lielceļus. Skaidrs, ka šāds risinājums bija prestiža lieta, kam ārēji bija jāparāda valsts varenība. Droši vien ārzemnieki guva iespēju vizināties šajos limo-taksometros daudz biežāk nekā vietējie. Interesanti, ka pirmajos gados uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām ZIS taksometru skaits ielās palielinājās. Tas skaidrojams ar apstākli, ka kara laikā frontē bija iznīcināta ļoti liela daļa GAZ M-1 automobiļu, kuri iepriekš veidoja lielu daļu taksometru parka. Savukārt ZIS frontē nonāca daudz retāk, jo kopumā sava svara, vadāmības un degvielas patēriņa dēļ tam nebija pārāk piemērots. Tādā veidā līdz jaunā GAZ M20 "Pobeda" tika ieviesta ražošanā un kļuva par taksometru, tās vietu daļēji aizpildīja ZIS.

12 mašīnas šajos gados līdz Vācijas iebrukumam PSRS tika uzbūvētas kā 4-durvju kabrioleti, jeb faetoni. Pirmais eksemplārs bija pārbūvēts parastais ZIS 101, bet pārējie ieguva unikālu modeļa numuru ZIS 102. Atšķirībā no ZIS 101, kuram aizmugurē bija "pašnāvnieku" durvis, ZIS 102 tās vērās tādā pašā virzienā, kā priekšējās. Visi kabrioleti bija pelēki sudrabotā krāsā ar tumši zilu interjeru. Daži eksemplāri tika pārbūvēti arī kā ambulances, pielāgojot aizmugurējo daļu. Pieminot unikālus auto, 1936. gadā izgatavoja arī divus ZIS 101 eksemplārus ar 70 mm bruņām un vienu eksemplāru ar iebūvētu telefonu.

ZIS 101A (1940 - 1941)

1940. gadā ZIS piedzīvoja modernizāciju un fesiliftu. Ārēji tas skāra radiatora formu, kura kļuva ļoti līdzīga 1938. gada Buick Series 90 Limited un zaudēja savu līdzšinējo, samērā unikālo slīpo formu. Tika racionalizēta virsbūves tehnoloģija, atmetot sarežģīto koka rāmi. Automobilis ieguva uzlabotu dzinēju, kura jauda tika palielināta līdz 116 ZS, uzstādot jaunu, Stromberg parauga karburatoru. Uzlabotais modelis parādījās 1940. gada jūnijā. Zināms, ka pēc kara ZIS remonta rūpnīcās nereti aprīkoja ar dzinējiem no caur land lease saņemtajiem Studebaker US6 kravas automobiļiem, arī no GAZ-51 un vēlākajiem ZIS110.

Savdabīgi, bet ne ZIS 101, ne ZIS 101A tā arī nekad nekļuva par Staļina personīgo limuzīnu. Apskatījis jauno modeli, diktators bijis spiests atzīt, ka viņa līdzšinējais 1935. gada bruņotais Packard Twelve, dāvana no Frenklina D. Rūzvelta, ir daudz modernāks un ietilpīgāks. Līdz ar to ZIS kalpoja kā politbiroja locekļu oficiālais limuzīns un pavadītājs viņa amerikāņu limuzīnam, kurš, starp citu, 1939. gadā tajā pašā ZIS rūpnīcā tika vēl vairāk nobruņots, palielinot stiklu un plākšņu biezumu. Runā, ka ar šo pašu pakardu viņš 1945. gadā viesojies Berlīnē un nereti devies izbraukumos vēl ilgi pēc kara.

No 1936. līdz 1941. gada 7. jūlijam, kad rūpnīcu sāka evakuēt uz Urāliem, tika izgatavotas 8752 automašīnas. 600 no tām bija modernizētie ZIS 101A, 12 faetoni, kā arī nezināms skaits ambulances. ZIS 101 bija pirmskara padomju autobūves flagmanis, tās sasniegumu simbols. Ne velti šī auto siluets greznoja žurnāla "Za Ryulom" vāku 1938. un 1939. gadā.

ZIS 110 (1947 - 1959)

1941. gada Packard 180 limuzīns.

Arī pirmais pēckara padomju limuzīns ZIS 110 tika radīts tiešā amerikāņu autobūves ietekmē. Patiesībā jauns luksusa modelis tika plānots jau pirms kara, 1941. gadā, bet darbs pie plānošanas tika atsākts vēl kad karš nebija beidzies. Vēl 1941. gadā ASV tika iepirkti vairāki luksusa klases automobiļi, lai kalpotu kā paraugi. Tie bija Cadillac Sixty-Special (pēc citiem avotiem Buick 90 Limited), pagarinātais Cadillac Fleetwood 75, Chrysler Imperial, kā arī trīs Packard. Kā jau iepriekš minēts, Staļins dievināja pakardus un no šiem trijiem viņam iepatikās pats lielākais - Packard 180. Tomēr jāņem vērā, ka tieši šis amerikāņu limuzīns no minētās kompānijas visstraujāk novecoja dizaina ziņā. Jaunos amerikāņu flagmaņus redzējušie inženieri un dizaineri turpmāk centās jaunā padomju limuzīna dizainu modernizēt, tomēr vienlaikus arī pieturēties pie uzstādījuma radīt pēc iespējas līdzīgāku pakardam. Gala rezultātā līdzības starp abiem automobiļiem ir nepārspējamas, tomēr ir atrodamas arī pietiekami daudz principiālas atšķirības. ZIS galu galā bija jaunāks un tas arī izdevās modernāks. Pirmkārt, tam vairs nav sānos novietoto rezerves riteņu, kā arī praktiski likvidēti sānu kāpšļi. Internetā klīst leģenda, ka ZIS 110 ražošanā izmantotas oriģinālās Packard fabrikas virsbūves formas. Šī leģenda gan ir vairākkārtīgi atspēkota, tomēr daži joprojām tai mēdz uzķerties. Realitātē visas ražošanas iekārtas jaunajam ZIS izgatavoja PSRS uz vietas. Amerikā izgatavoja iekārtas vecajam ZIS 101, kā jau iepriekš minēju.

1945. gada jūlijā sāka būvēt pirmos 5 prototipus, kuri bija gatavi jau augustā. Komentējot jauno modeli, fabrikas vadītājs I.A. Ļihačevs atzina, ka "automobilis ir ļoti sarežģīts un prasa augstu darba kultūru un tehnisku briedumu". Visu 1946. gadu jaunais modelis tika izmēģināts un pilnveidots līdz 1947. gada 8. aprīlī to prezentēja Kremlī. ZIS 110 bija 6 metrus garš 7-vietīgs limuzīns ar 140 ZS vienrindas astoņcilindru dzinēju. Tas bija daudz lielāks par ZIS 101. Patiesībā ZIS 110 bija īstens milzenis. Tomēr, lai arī tā svars bija 2,5 tonnas un degvielas patēriņš vidēji 27,5 litri uz 100 km, tas ilgu laiku saglabāja ātrākā padomju sērijveida automobiļa godu. Starp citu, dzinēja kompresijas pakāpe bija tik augsta, ka PSRS bija nepieciešams sākt ražot degvielu ar augstāku oktāna līmeni. Līdz tam visā valstī izmantoja 66 markas benzīnu, taču ZIS 110 parādoties ieviesta arī 74. Iekšpusē aizmuguri no vadītāja sēdekļa atdalīja paceļama stikla siena, kas bija jaunums padomju limuzīnu būvē. Salonā bija divi saliekamie sēdekļi.

ZIS 115 eksemplārs Rīgas motormuzeja kolekcijā.

Paralēli "parastajam" ZIS 110, risinājās aktīvs darbs pie speciālas bruņu versijas īpaši Staļinam. Bruņojuma drošībai viņš pats personīgi īpaši sekoja līdzi, jo nav jau noslēpums, ka pamazām viņa paranoja aizvien pieauga. Ražošana bija pakļauta augstākā līmeņa slepenībai. Galvenie uzstādījumi bija, ka mašīna nedrīkst atšķirties no parasta ZIS 110, bet tai ir jāiztur automāta šāvieni, kā arī mīnu un granātu šķembu triecieni. Durvis bija nodrošinātas ar 40 mm biezām bruņām, bet logi - 50 mm. Vienas durvis līdz ar to svēra ap 300 kg. Automašīnas kopējā masa bija 4,2 (!) tonnas, jeb gandrīz divreiz vairāk kā parastajam ZIS 110. Tam bija dubulta grīda un dubults jumts. Dzinēja jauda tika palielināta līdz 162 ZS, lai dzinējs spētu pavilkt smago virsbūvi, tomēr nav arī brīnums, ka ZIS 110 gaitas rādītājus tas nesasniedza. Bruņu versija ieguva unikālu modeļa numuru - ZIS 115. Tika stiprināta arī piekare, tam bija lielākas riepas. Staļins gan esot atteicies no šoferi atdalošās paceļamās sienas. Ārēji ZIS 115 tomēr varēja atšķirt no ZIS 110. Tam radiatora režģa vidū bija papildus miglas lukturis, riepām nebija baltās maliņas, bet stikli biezuma dēļ izskatījās nedaudz miglaini. Atšķirībā no priekšgājēja ZIS 101, Staļins ar jauno limuzīnu nekautrējās braukt. Sākotnēji pasūtīti tika 50 bruņotie ZIS 115, bet izgatavoja tikai 38 vai 45, tie visi atradās Staļina rīcībā. Maskavā vien bija 20 eksemplāri. Kad Staļins kaut kur devās, vienlaikus pa pilsētu brauca vairāki identiski ZIS, lai jauktu pēdas.

Par ambulanci pārbūvēts ZIS 110.

Faetona modelis tika radīts salīdzinoši vēlu - tikai 1955. gadā - un ieguva modeļa numuru ZIS 110V. Togad armijas parādēs komandieri zirgu vietā sāka lietot atvērtos ZIS 110. Arī Ņikitas Hruščova nākšanai pie varas bija sava nozīme. Viņš tik ļoti nebaidījās atrasties atklātās vietās kā Staļins, tādēļ ārzemju braucienos devās ar ZIS 110V. Arī fotogrāfijās no vizītes Latvijā 1959. gadā viņš redzams šādā auto. Tāpat kā tas bija gadījumā ar ZIS 101, vairāki eksemplāri tika pārbūvēti par sanitārajiem automobiļiem. Arī ZIS 110 Maskavā izmantoja kā taksometrus. Tiem bija atvēlētas speciālas limuzīnu stāvvietas prestižākajās pilsētas vietās un ar tiem varēja veikt starppilsētu braucienus.

Kopumā no 1945. līdz 1959. gadam izgatavoja 2072 eksemplārus, nav gan pieejama informācija par precīzu skaitu faetonu un ambulanču. Vēl kāds avots liecina, ka pēdējā partija ar šiem auto tika izgatavota vēl 1961. gadā, kad paralēli būvēja jaunākos ZIL modeļus.

Turpinājums sekos.

© Kristaps Gustsons, 2013